"Atnācēji no nekurienes" - читать интересную книгу автора (Carsac Francis)

Jau atkal lidojošie šķīvji!

Kanzassitijā, 2. oktobrī. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K. Simpsons juniors, savā iznidinātājā F-109 atgriežoties no treniņa lidojuma, apmēram 25 000 pēdu augstumā pamanījis milzīgā ātrumā pārvietojamies diskveida plankumu. Viņš sācis sekot nezināmajam priekšmetam un beidzot to panācis. Izrādījies, ka tas ir gigantisks disks ar plānām, malām; tā diametrs, pēc acumēra spriežot, trīsdesmit metru, biezums centrā — apmēram pieci metri. Lidojošā diska ātrums, kā liecina leitnanta Simpsona lidmašīnas mēraparāti, pārsniedzis tūkstoš simt kilometru stundā. Sekošana turpinājusies minūtes desmit. Tad pilots pēkšņi nopratis, ka disks tūlīt sasniegs zonu virs N. nometnes, kuru šķērsot svešiem lidaparātiem stingri noliegts. Ievērojot instrukciju, leitnants Simpsons nekavējoties uzbrucis diskam. Viņa iznicinātājs tajā bridi atradies mazliet augstāk, apmēram divu kilometru attālumā no svešā lidaparāta. Maksimālā ātrumā piķējot, pilots uz disku raidījis kaujas rakešu zalvi. «Paguvu saskatīt,» viņš stāstīja, «kā raketes eksplodē, atsizdamās pret metāla bruņām. Nākamajā mirkli mans iznicinātājs sašķīda gabalos un es ar visu hermētisko kabīni gāzos lejup. Par laimi mans izpletnis darbojās!» Šim notikumam netrūka aculiecinieku. Pašlaik eksperti pēti Simpsona lidmašīnas atliekas. Bet noslēpumainais disks, vertikāli uzšāvies debesis, milzīgā ātrumā nozuda.

Atdevis avīzi Klēram, es skeptiski piezīmēju:

— Ja atmiņa nevil, pēc ilgstošas izmeklēšanas amerikāņu oficiālais paziņojums šai preses pīlei jau sen apgriezis spārnus! Nudien, sarežģīta situācija!

Klērs neatbildēja. Domīgi pašūpojis galvu, viņš ar stangām uzmanīgi izņēma no kamīna ogli un aizkūpināja no tās pīpi. Ievilcis pāris dūmu, Klērs pamāja apteksnei, lai tā ielej tasēs kafiju. lina no kafijas atteicās. Mēs ar Klēru savu izdzērām klusēdami.

Mans draugs ilgi vilcinājās. Labi viņu pazīdams, nopratu, ka šajā brīdī viņš vēlreiz apsver, kā pareizāk rīkoties. Beidzot, iepildījis glāzītēs konjaku, viņš pavērās man acīs un teica:

— Tu taču zini, ka galīgs profāns fizikā neesmu. Zini arī, ka esmu reālists, «rfaktu cilvēks», kā teiktu angļi. Un par šo «lidojošo šķīvi» es varētu tev daudz ko pastāstīt. Nemaz neskaties vīna pudelēs uz galda! To skaits varbūt patiesi liekas iespaidīgs, bet zvēru tev, ka tām nav nekāda sakara ar to, ko tūlīt dzirdēsi. Vai domā, ka vīns man atraisījis mēli? Nē. Jau sen biju nolēmis, tiklīdz tiksimies, visu izstāstīt. Bet nu klausies. Ierīkojies ērtāk atzveltnī, jo, kā jau teicu, stāsts būs garš.

— Esmu paņēmis līdz portatīvo magnetofonu, — es Klēru pārtraucu. — Vai drīkstu tavu stāstu ierakstīt?

— Kā vēlies. Tas var pat noderēt.

Tiklīdz magnetofons bija uzstādīts, Klērs sāka stāstīt. Jau tūlīt pēc viņa pirmajiem vārdiem mans skatiens apstājās pie Unas rokas uz krēsla atzveltnes. Beidzot sapratu, kāpēc šī roka man bija šķitusi tik šaura un slaida — tai bijā tikai četri pirksti!